Vai ārsti mani glābs, ja būšu piekritis orgānu ziedošanai? Vai pēc orgānu ziedošanas būs iespējamas bēres ar atvērtu zārku? Vai donors var noteikt, kurš saņems viņa orgānus? Un vai patiešām orgānus pārsvarā ziedo sievietes, bet vairums saņēmēji ir vīrieši? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus sabiedrība šovasar uzdeva Stradiņa slimnīcas speciālistiem.
Atzīmējot Eiropas Orgānu ziedošanas dienu, Stradiņa slimnīca turpina Sarunu festivālā LAMPA iesākto – neizvairīties arī no neērtiem jautājumiem, saukt lietas īstajos vārdos un skaidrot, kā orgānu ziedošana un transplantācija Latvijā notiek patiesībā. Ir situācijas, kad intensīvās terapijas pacientam vairs nevar palīdzēt, bet orgānu ziedošana pēc nāves var dot iespēju dzīvot vairākiem cilvēkiem, kuriem citas ārstēšanas iespējas nav.
Orgānu ziedošana ir tēma, par kuru joprojām bieži izvairās runāt. Rodas jautājumi par nāvi, uzticēšanos medicīnai, ķermeni pēc nāves, reliģisko un personisko pārliecību, kā arī bažas par to, kas un pēc kādiem principiem saņems ziedoto orgānu? Tie ir jautājumi, kurus ne vienmēr gribas uzdot speciālistam aci pret aci. Daļa no tiem var šķist asi, neērti vai balstīti uz sociālos tīklos atrodamu maldinošo informāciju. Tomēr Stradiņa slimnīcas speciālisti uzsver, ka nepareizu jautājumu nav, taču ne visas publiskajā telpā atrodamās atbildes un skaidrojumi atbilst patiesībai. Tāpēc slimnīcas pienākums ir sniegt skaidru, profesionālu, uzticamu un sabiedrībai saprotamu informāciju.
Ar šādu ieceri Stradiņa slimnīca šovasar piedalījās Sarunu festivālā LAMPA, kur tika aktualizēti jautājumi, šaubas un mīti, kas sabiedrībā joprojām pastāv par orgānu ziedošanu un transplantāciju. Diskusijā “Solidaritāte un operāciju galds – kāpēc mēs (ne)ziedojam orgānus pēc nāves vai dzīves laikā?” cilvēki savus jautājumus varēja anonīmi iesūtīt jau pirms pasākuma un uzdot arī klātienē.
Stradiņa slimnīcas Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja Egija Lapiņa uzsver: “Mēs apzināti gribējām un vēl joprojām vēlamies dzirdēt arī tos jautājumus, kurus cilvēki varbūt neuzdrošinātos uzdot ārstam kabinetā. Ja cilvēks jautā, vai ārsts viņu glābs, zinot par piekrišanu orgānu ziedošanai, vai ir satraukts par to, kas notiks ar viņa ķermeni pēc nāves, mums nav jābaidās šos jautājumus atkārtot skaļi. Tieši pretēji – mums uz tiem ir jāatbild. Uzticēšanos nevar prasīt, to var veidot, skaidrojot un esot gataviem runāt arī par sarežģīto.”
Turpinot LAMPĀ iesākto sarunu, Stradiņa slimnīca apkopojusi būtiskākos jautājumus un sniedz uz tiem speciālistu atbildes. Mērķis nav pārliecināt par vienu “pareizo” izvēli, bet sniegt pārbaudītu informāciju, lai lēmumu par orgānu ziedošanu ikviens varētu pieņemt apzināti. Stradiņa slimnīcas speciālisti aicina sabiedrību arī turpmāk droši uzdot jautājumus par orgānu ziedošanu un transplantāciju, arī šķietami neērtus vai sarežģītus, lai ikvienam būtu iespēja saņemt skaidru, profesionālu un patiesībai atbilstošu informāciju.
Stradiņa slimnīcā tiek veiktas sirds, nieres, aknu un radzenes transplantācijas. Šobrīd Latvijā nieres transplantāciju gaida 61 pacients, aknu transplantāciju – 10, sirds transplantāciju – deviņi, bet radzenes transplantāciju – 10 pacienti. Katram no viņiem piemērota donora atrašana var nozīmēt iespēju dzīvot vai būtiski uzlabot dzīves kvalitāti.
2025.gadā Latvijā tika identificēti 58 potenciālie mirušie orgānu donori – 35 vīrieši un 23 sievietes. Orgānu ziedošana tika īstenota 25 gadījumos – donori bija 16 vīrieši un deviņas sievietes. Tajā pašā gadā Latvijā tika veiktas 50 nieru, piecas sirds, astoņas aknu un 24 radzeņu transplantācijas.
Vai ārsti mani glābs, ja būšu piekritis orgānu ziedošanai?
Noteikti jā – tāpat kā jebkuru pacientu! Pacienta ārstēšana un iespējamā orgānu ziedošana ir savstarpēji nodalīti procesi. Ārstu primārais uzdevums ir glābt pacienta dzīvību, kuru tas ārstē. Situācijās, kad dažādu iemeslu dēļ smadzeņu bojājums ir pārāk plašs un ir iestājušās neatgriezeniskas smadzeņu bojājuma pazīmes ar pilnīgu dzīvībai svarīgo refleksu trūkumu, tiek apsvērts jautājums – orgānu ziedošana. Tiek uzsākta smadzeņu nāves konstatācija atbilstoši noteiktai kārtībai un tiek informēti klātesošie tuvinieki.
Smadzeņu nāve nozīmē neatgriezenisku visu galvas smadzeņu funkciju zudumu. Lai gan intensīvās terapijas tehnoloģijas vēl noteiktu laiku var uzturēt asinsriti un citu orgānu darbību, cilvēks ir miris. Smadzeņu nāvi konstatē stingri reglamentētā medicīniskā procesā, veicot atkārtotus klīniskos un nepieciešamos papildu izmeklējumus; šis process ilgst līdz pat 24 stundām un nepieļauj sasteigtu lēmumu.
Intensīvās terapijas ārstējošā ārsta vienīgais uzdevums ir glābt sava pacienta dzīvību. Viņš nezina, kuri pacienti varētu saņemt ziedotos orgānus, jo par orgāna saņēmējiem rūpējas pavisam citas medicīnas komandas. Arī transplantācijas koordinators, kurš noskaidro cilvēka dzīves laikā pausto gribu attiecībā uz orgānu ziedošanu, nepiedalās pacienta ārstēšanā vai nāves fakta noteikšanā.
Vai orgānu saņem tas, kurš gaidīšanas “rindā” ir pirmais?
Nē. Transplantācijā precīzāk ir runāt par gaidīšanas sarakstu, nevis rindu. Orgāns netiek piešķirts pēc principa “kurš pirmais atnāca, tas pirmais saņems”.
Tiek vērtēti medicīniskie kritēriji – asinsgrupu un imunoloģiskā saderība, orgāna un recipienta anatomiskā atbilstība, pacienta veselības stāvoklis un citi konkrētajai transplantācijai nozīmīgi faktori. Atkarībā no transplantējamā orgāna nozīme ir arī pacienta veselības stāvokļa stabilitātei un transplantācijas steidzamībai.
Izvērtējot pacienta piemērotību transplantācijai, tiek ņemta vērā arī viņa vai viņas līdzestība – gatavība pēc transplantācijas regulāri lietot nozīmētos medikamentus, sekot ārsta norādījumiem, veikt nepieciešamās pārbaudes un rūpēties par savu veselību. Tas ir būtiski, jo pēc transplantācijas ārstēšana turpinās visu mūžu un līdzestības trūkums var apdraudēt gan pārstādītā orgāna darbību, gan paša pacienta dzīvību.
Vai tiešām orgānus pārsvarā ziedo sievietes, bet saņem vīrieši?
Šādu secinājumu nevar attiecināt uz transplantācijas sistēmu kopumā, un dzimums pats par sevi nenosaka orgāna piešķiršanu. To nosaka tikai un vienīgi medicīniskie kritēriji.
Piemēram, 2025.gadā mirušo donoru vidū Latvijā bija vairāk vīriešu – no 25 donoriem 16 bija vīrieši un deviņas sievietes.
Savukārt dzīvo donoru nieru transplantāciju statistikā no 2016.gada 1.janvāra līdz 2026. gada 10. aprīlim redzama cita aina: no 58 dzīvajiem donoriem 36 bija sievietes un 22 vīrieši, bet recipientu vidū – 40 vīrieši un 18 sievietes.
Arī gaidīšanas sarakstā dzimumu sadalījums nav vienāds visām orgānu grupām. 2026.gada 10.aprīlī tajā kopumā bija 83 cilvēki – 46 vīrieši un 37 sievietes.
Šie dati parāda, ka orgānu mazspēja līdz gala stadijai abiem dzimumiem attīstās dažādi, vīriešiem biežāk nonākot sirds transplantācijas gaidīšanas sarakstā, savukārt hroniskas nieru slimības norise dzimumus nešķiro.
Vai transplantācijai nepieciešamie orgāni ir pieejami tikai turīgiem cilvēkiem, kuri var par tiem samaksāt?
Nē, tā nav taisnība. Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, iespēju saņemt orgāna transplantāciju nenosaka pacienta materiālais stāvoklis vai spēja samaksāt. Orgāna saņēmējs tiek izvēlēts, pamatojoties tikai uz medicīniskiem kritērijiem - transplantācijas nepieciešamību un steidzamību, donora un recipienta medicīnisko saderību, gaidīšanas laiku un citiem profesionāli izvērtētiem apstākļiem.
Transplantāciju, tai sekojošo ārstēšanu un nepieciešamos medikamentus pacientam apmaksā valsts. Latvijas un Eiropas tiesiskais regulējums orgānu pirkšanu vai pārdošanu nepieļauj, jo orgānu ziedošana drīkst būt tikai brīvprātīga un bez atlīdzības. Jebkāda samaksa par orgānu vai cita materiāla labuma pieprasīšana un saņemšana ir aizliegta un ir krimināli sodāma.
Tādēļ orgānu donori un viņu tuvinieki ir pelnījuši īpašu pateicību un visdziļāko cieņu. Orgānu ziedošana ir cilvēkmīlestības un solidaritātes apliecinājums, smaga zaudējuma brīdī tā sniedz citiem cilvēkiem iespēju turpināt dzīvot.
Vai esmu pārāk vecs vai neesmu dzīvojis pietiekami veselīgi, lai mani orgāni kādam noderētu?
Vecums, iepriekšējās slimības vai dzīvesveids pats par sevi nenozīmē, ka cilvēks nevar kļūt par orgānu donoru. Katrs potenciālais donors un katrs orgāns tiek izvērtēts individuāli. Speciālisti pārbauda orgāna funkciju, iespējamos infekciju un slimību pārnešanas riskus un citus medicīniskos faktorus, lai transplantācija būtu droša recipientam.
Arī lielā vecumā orgāni var būt piemēroti transplantācijai. Izšķirošs nav tikai cilvēka gadu skaits, bet gan konkrētā orgāna stāvoklis un funkcija. Latvijā vecākais orgānu donors bijis 84 gadus vecs – ziedotā orgāna transplantācija bija veiksmīga, un recipients pēc tās ir atgriezies pilnvērtīgā dzīvē.
Tāpēc savu izvēli par orgānu ziedošanu ir vērts izdarīt neatkarīgi no vecuma – to, vai konkrētajā situācijā orgāni būs piemēroti transplantācijai, izvērtēs mediķi.
Kā cilvēks izskatās pēc orgānu vai audu ziedošanas? Vai būs iespējamas bēres ar atvērtu zārku?
Orgānu un audu ieguve ir ļoti precīza medicīniska operācija, kas tiek veikta ar cieņu pret donoru un viņa tuviniekiem. Pēc tās ķermenis tiek rūpīgi sagatavots tāpat kā pēc citām ķirurģiskām manipulācijām. Orgānu ziedošana neizmaina ķermeņa ārējo izskatu.
Arī ādas audu ziedošana nenozīmē ādas noņemšanu no redzamām ķermeņa vietām. Tiek iegūts plāns ādas slānis no vietām, kuras nosedz apģērbs, piemēram, muguras vai augšstilbu zonas. Savukārt pēc radzeņu ziedošanas tiek izmantoti risinājumi, kas saglabā dabisku sejas izskatu.
Orgānu un audu ziedošana neliedz tuviniekiem cieņpilni atvadīties no mirušā un netraucē rīkot bēres ar atvērtu zārku, ja ģimene to vēlas.
Vai varu izvēlēties, kurus orgānus esmu gatavs ziedot? Vai varu noteikt, kam tos nedrīkst dot? Kā es varētu nodrošināt, lai mans vai mana tuvinieka ziedotais orgāns nenonāk pie “slikta cilvēka”?
E-veselībā cilvēks var norādīt, vai pēc nāves atļauj vai aizliedz izmantot savus orgānus un audus, kā arī norādīt konkrētus orgānus un audus, kurus atļauj ziedot.
Taču cilvēks nevar noteikt, kuram recipientam pēc nāves viņa orgāns jātransplantē, vai izvirzīt papildu nosacījumus par orgāna saņēmēja dzimumu, vecumu, sociālo stāvokli, pārliecību vai citām personiskām īpašībām. Orgānu saņēmēji netiek vērtēti pēc viņa rakstura, dzīvesstāsta vai sabiedrības priekšstatiem par to, kurš ir “pelnījis” palīdzību. Medicīnas uzdevums ir glābt cilvēka dzīvību, un ikvienam pacientam ir vienlīdzīgas tiesības saņemt ārstēšanu.
Orgānu ziedošana pēc nāves ir iespējas dāvana kādam, kurš cīnās par savu dzīvību. Šīs dāvanas saņemšana ir balstīta uz medicīniskiem kritērijiem, neuzņemoties tiesības vērtēt viņa personīgās dzīves nozīmību vai pienesumu sabiedrībai.
Kas notiek, ja E-veselībā neko neesmu norādījis?
Ja E-veselībā nav informācijas par cilvēka dzīves laikā izteikto gribu, ārstniecības iestāde vēršas pie tuvākajiem piederīgajiem likumā noteiktā veidā, lai noskaidrotu, ko pats cilvēks dzīves laikā bija teicis par orgānu ziedošanu.
Tieši tāpēc saruna ģimenē par orgānu ziedošanu pēc nāves ir tik nozīmīga. Tuviniekiem brīdī, kad viņi tikko zaudējuši sev svarīgu cilvēku, nevajadzētu mēģināt minēt viņa viedokli, uzliekot pašiem sev atbildību par šo lēmumu. Tam jābūt lēmumam, ko mirušais ir izteicis savas dzīves laikā. Šim ir arī liela nozīme mūsu steidzīgajā ikdienā, kad civillaulība netiek oficiāli reģistrēta, un civilās laulības partneris pēkšņi paliek bez jebkādām juridiskām tiesībām iesaistīties sava mīļā cilvēka aprūpē un lēmumu pieņemšanā.
Ir saprotams, ka nevēlamies runāt par savu nāvi vai iespēju zaudēt tuviniekus. Tomēr saruna par orgānu ziedošanu vai savas izvēles atzīmēšana E-veselībā nelaimi nevar piesaukt, jo mūsu drošību daudz vairāk ietekmē ikdienas izvēles, attieksme pret savu veselību un piesardzība. Savukārt laikus pausta griba sniedz tuviniekiem skaidrību brīdī, kad pašam cilvēkam to vairs nebūs iespējams paust.
Bet ko darīt, ja man ir reliģiska pārliecība vai es ticu reinkarnācijai?
Jautājumi par reliģiju, reinkarnāciju un to, ko cilvēkam nozīmē pēc nāves šķirties no kāda sava orgāna vai apzināties, ka daļa no viņa turpinās funkcionēt cita cilvēka ķermenī, ir ļoti personiski.
Uz jautājumu par to, kas notiek pēc nāves, medicīna un zinātne nespēja atbildēt – tas ir katra cilvēka ticības un personiskās pārliecības jautājums. Medicīnas uzdevums ir skaidrot, kas notiek transplantācijas procesā, lai cilvēks savu izvēli varētu izdarīt, balstoties informācijā, nevis bailēs vai neziņā.
Arī izvēle orgānus neziedot ir cilvēka izvēle, kas ir jārespektē. Būtiskākais ir, lai tā būtu apzināta, lai cilvēks savu gribu būtu paudis un lai par to zinātu arī viņa tuvākie.
Orgānu ziedošanas jautājumā nav vienas “pareizās” atbildes. Ir svarīgi nebaidīties jautāt, saukt lietas īstajos vārdos un savu lēmumu pieņemt informēti.
Jo brīdī, kad viena cilvēka dzīve ir beigusies, viņa ziedotais orgāns citam var nozīmēt vēl daudzus dzīves gadus.
Savu izvēli par orgānu un audu izmantošanu pēc nāves ikviens pilngadīgs Latvijas iedzīvotājs var norādīt un mainīt E-veselībā.
Pilnu sarunas ierakstu iespējams noskatīties Sarunu festivāla LAMPA mājaslapā šeit.
