Stradiņa slimnīcas vēsture
Stradiņa slimnīcas vēsture aizsākas 20. gadsimta sākumā. Vairāk nekā gadsimta laikā slimnīca piedzīvojusi divus pasaules karus, Latvijas valstiskuma pārmaiņas, medicīnas un zinātnes attīstību un kļuvusi par nozīmīgu ārstniecības, izglītības un pētniecības centru.
Slimnīcas izveide un Pirmais pasaules karš
Jau 1902. gadā Rīgas pilsētas dome sāka apspriest projektu par Rīgas pilsētas 2. slimnīcas būvi Nometņu laukumā Āgenskalnā, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ projekta īstenošana ieilga līdz 1908. gadam.
Pirmās slimnīcas ēkas pēc Rīgas pilsētas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta sāka celt 1908. gadā, un slimnīcu svinīgi atklāja 1910. gada 10. februārī. Celtniecības darbi turpinājās līdz 1915. gadam, taču kara dēļ iecerētajā apjomā tā arī netika pabeigti.
Pirmā pasaules kara laikā frontes līnija divus gadus – no 1915. gada oktobra līdz 1917. gada septembrim – atradās tikai aptuveni 20 kilometru attālumā no slimnīcas. 1915. gadā slimnīcu pārveidoja par Krievijas impērijas Sarkanā Krusta lazareti, kur ārstēja arī Ķekavas kaujās un Ziemassvētku kaujās ievainotos strēlniekus. Infekcijas slimību ārstēšanai tika uzceltas četras atsevišķas koka barakas.
1917. gada sākumā lazareti ar visu aprīkojumu evakuēja uz Petrogradu. Pēc Rīgas ieņemšanas slimnīcā no jauna izveidoja militāro hospitāli, ko slēdza 1918. gada sākumā. 1919. gada 24. janvārī slimnīcas darbība tika atjaunota, bet pēc Bermontiādes beigām slimnīcu atkal slēdza.
Ceļš uz universitātes klīnisko slimnīcu
1920. gadā sākās pārrunas starp Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti un Rīgas pilsētas valdi par slimnīcas pārņemšanu fakultātes vajadzībām. Līdzekļu trūkuma dēļ remontdarbi aizkavējās līdz 1927. gadam.
Šajā laikā slimnīcas teritorijā atradās no Krievijas atbraukušo bēgļu karantīnas punkts un bērnu patversme, vēlāk Iekšlietu ministrijas valsts emigrantu nams, Rīgas bērnunama nodaļa “Māte un bērns” un bērnu sile. Vairākās koka barakās darbojās arī Rīgas Skolotāju institūts.
Auditorijas studentiem
Slimnīcā izbūvēja auditorijas studentu lekcijām.
Klīniskā mācību slimnīca
Rīgas pilsētas 2. slimnīca sāka darboties kā Latvijas Universitātes klīniskā mācību slimnīca.
Pauls Stradiņš
Par slimnīcas medicīnisko direktoru apstiprināja Paulu Stradiņu.
Paula Stradiņa vadībā līdz 1935. gadam tika izstrādāts četru jaunu sešstāvu korpusu būvniecības projekts.
1939. gadā pēc arhitekta Nikolaja Bodes projekta uzsāka dzemdību klīnikas korpusa būvniecību. Bija iecerēts pakāpeniski uzbūvēt arī ķirurģijas, infekcijas slimību, iekšķīgo slimību un bērnu klīniku korpusus. Otrā pasaules kara dēļ šo plānu īstenošana tika pārtraukta. 1939. gadā slimnīcā tika atklāta arī “Rīgas 2. slimnīcas žēlsirdīgo māsu un pirmās šķiras mācītu sanitāru skola”.
Kara gadi un pēckara attīstība
1941. gadā vācu okupācijas iestādes slimnīcā izvietoja kara hospitāli, bet turpināja darboties arī dzemdību nodaļa, divas ķirurģiskās nodaļas un infekcijas slimību nodaļa koka barakās. 1944. gada beigās vairums slimnīcas ārstu devās bēgļu gaitās.
Pēc kara uz slimnīcas bāzes 1944. gadā izveidoja Medicīnas vēstures muzeju, bet 1946. gadā – Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtu.
Paula Stradiņa vadībā tika izstrādāts jauns slimnīcas attīstības projekts – teritorijā starp Mārupes ielu, Liepājas ielu, dzelzceļu un Arsenālu bija iecerēts izveidot medicīnas studiju kampusu ar 12 dažādiem korpusiem. Līdzekļu trūkuma dēļ arī šo plānu pilnībā nerealizēja.
1959. gadā Mārupes ielā 17 uzbūvēja studentu kopmītni.
Specializēto centru un universitātes slimnīcas attīstība
1958. gadā slimnīcā sāka veidot specializētus centrus, kuros bija paredzēts apvienot ārstniecību, izglītību un zinātnisko darbu.
Kardioloģijas korpuss
Uzcēla jaunu kardioloģijas korpusu, kurā izveidoja Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūtu.
Latvijas Medicīnas akadēmija
Slimnīcu nodeva Latvijas Medicīnas akadēmijas valdījumā un pārvaldē.
Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca
Nodibināja bezpeļņas organizāciju – valsts akciju sabiedrību “Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca”.
Sieviešu koris “Stradiņi”
Koris kļuva par vienu no slimnīcas darbinieku kopības, kultūras un sabiedriskās dzīves tradīcijām.
Pēc Otrā pasaules kara slimnīcā radās iecere izveidot sieviešu kori, lai kopā pulcēšanās, dziedāšana un mūzika palīdzētu atgūt spēkus un radītu darbiniekiem iespēju būt kopā arī ārpus ikdienas darba.
Kora dibinātāju vidū bija slimnīcas galvenais ārsts profesors Ernests Burntieks, viņa vietnieks Rūdolfs Feldmanis un profesors Jēkabs Vītoliņš. Kora izveides pasākums notika slimnīcas klubā, piedaloties slimnīcas māsām.
Sākotnēji kora mēģinājumus vadīja profesors Jēkabs Vītoliņš, un jau nākamajā pavasarī notika pirmais koncerts. Drīz pēc tam kora vadību uzņēmās diriģents Eduards Muižarājs. Koris sāka koncertēt arī ārpus slimnīcas – skolās, parkos un citviet.
Par kora darbības turpināšanu rūpējās arī Rūdolfs Feldmanis, kurš dalībniecēm sarūpēja vienādus tērpus. Diriģenta Eduarda Muižarāja vadībā koris piedalījās savos pirmajos Dziesmu svētkos. 1963. gadā kora vadību uzņēmās Marģeris Dreimanis, vēlāk kori vadīja Viktors Brežņevs, Andris Skuja un ilgāku laiku arī Jānis Lindenbergs.
