Ar Somijas pieredzi diabēta pacientu aprūpē

20. Marts

Lai iegūtu pieredzi un izpētītu situāciju diabētisko čūlu un brūču aprūpē Somijā, Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra ārsts - endokrinologs Natālija Fokina, diabēta apmācības māsa Revita Gaišuta un pēdu aprūpes māsas Līga Rancāne un Ilona Ivanova no Vidzemes un Jēkabpils reģionālās slimnīcas šā gada marta vidū piedalījās pieredzes apmaiņas braucienā uz Turku Universitātes slimnīcu un Kārinas Primārās aprūpes centru.

Diabēta pacientu aprūpe Somijā

Pirmās pieredzes apmaiņas dienas Latvijas pārstāves pavadīja Turku Universitātes slimnīcā, Ambulatorajā ķirurģijas daļā. R. Gaišuta un L. Rancāne apmeklēja Ambulatorās ķirurģijas daļas brūču aprūpes ambulatoro kabinetu, savukārt dakterei N. Fokinai un I. Ivanovai bija iespēja piedalīties endokrinologa pieņemšanās un pēdu apskatēs. „Viņi strādā multidisciplināri, tas nozīmē, ka diabēta māsa strādā kabinetā un veic brūču un diabētisko čūlu aprūpi un paralēli viņa pieaicina gan ķirurgu, fizioterapeitu, ortopēdu un citus speciālistus," stāsta R. Gaišuta.

Nākamās dienas tika pavadītas Kārinas Primārās aprūpes centrā, kur brauciena dalībnieces novēroja ambulatoro darbu - čūlu aprūpi, ārstēšanu un diabēta apmācības. Viņām bijusi iespēja tikties ar centra diabetalogu un vairāku stundu garumā diskutēt par diabēta pacientu veselības aprūpi Somijā (diabētisko pēdu un čūlu aprūpes un ārstēšanas sistēmas organizācija, diabētiskās pēdas profilaktiskie aprūpes kabineti, aprūpes centri, cukura diabēta apmācības - struktūra, diabētiskās pēdas un čūlu aprūpes līmeņi), kā arī to salīdzināt ar situāciju Latvijā.

Somijā uz pieciem miljoniem iedzīvotāju esot aptuveni 300 tūkstoši diabēta slimnieku, kuri ārstēšanu var saņemt vairāk nekā 170 primārās aprūpes centros, piecās klīniskajās universitātes slimnīcās, 14 centrālajās slimnīcās, kur notiek padziļinātās diabēta slimnieku apmācības.

Viens no Somijas labās prakses aspektiem, uz ko norāda brauciena dalībnieces, ir diabēta prevencijas plāns, kas izstrādāts tā, lai diabētisko pēdu komplikāciju un amputāciju skaits būtu ļoti niecīgs. R. Gaišuta skaidro sīkāk: „Viņi strādā uz tā saucamo prediabētu, proti, pacienti ar glikozes tolerances traucējumiem, kuriem nav problēmas ar lieko svaru un nekādu komplikāciju, mērķtiecīgi tiek apmācīti un izglītoti par veselīgu uzturu un lietām, ko ir svarīgi zināt. Viņiem ir atsevišķa māsa, kas ar to strādā, un tāpēc komplikāciju skaits Turku ir daudz mazāks."

Sarunas Turku Universitātes slimnīcā. No kreisās: Līga Rancāne, Annika Lindblom (TUS), daktere Natālija Fokina un Revita Gaišuta. 

Realitāte Latvijā

„Ar pieredzēto lietu ieviešanu pie mums Latvijā varētu būtu pagrūti", atzīst daktere N. Fokina. Kā viens no svarīgākajiem aspektiem ir nepietiekamais valsts finansējums gan diabēta pacientu ārstēšanai, gan apmācībai. „Apmācības, kas notiek Stradiņa slimnīcā ir slimnīcas ieguldījums, bet reģionos šādas apmācības nenotiek," piebilst R. Gaišuta. Viņa arī stāsta, ka jau kādu laiku atpakaļ pēc profesora Valda Pīrāga lūguma iedziļinājusies materiālā par cukura diabēta pacientu apmācības organizēšanas principiem Latvijā 2009. gadā. „Redzējums bija ļoti skaists, tāds pats, kādu novērojām Somijā - ar prevenciju, ar pēdu aprūpes centriem, profilaktiskajiem kabinetiem, ar apmaksātu endokrinologu, asinsvadu ķirurgu, divām speciāli apmācītām māsām."

Tāpat Latvijā nav izstrādāts diabēta pacientu aprūpes modelis. „Pavisam reāli ar diabēta slimnieku brūcēm ir gatavi nodarboties Stradiņa slimnīca un Gaiļezera slimnīca. Linezerā ir brūču aprūpes klīnika, kur tas ir maksas pakalpojums. Bet vai mums Stradiņos ir multidisciplināra komanda? Diemžēl ne. Ja nepieciešams, pacientiem visu nokārtojam, bet tas nav sistemātisks organizācijas modelis," situāciju komentē N. Fokina. Diabēta māsa R. Gaišuta papildina: „Mums pacientu ir ļoti daudz, jo uz Rīgu brauc arī no reģioniem, un protams, esam pārslogoti un izdeguši."

Brauciena dalībnieces min arī citus piemērus, kas diabēta slimnieku aprūpē Latvijā būtu aizgūstams no Somijas kolēģiem. „Pirmkārt, viņiem tiek nodalīta brūču māsa no pēdu aprūpes māsas. Pēdu māsa ir viens līmenis, bet brūču māsa ir pavisam cits, daudz sarežģītāks profesionālais līmenis, un varbūt ne katra māsa, kura strādā pēdu kabinetā, spējīga to paveikt, novērtēt un čūlai sekot."

Otrkārt, Somijā diabēta pacienti bez īpašām problēmām reizi nedēļā varot nokļūt pie brūču māsas, un tas ir bez maksas. Latvijā diabēta pacients uz pēdu aprūpes kabinetu varot nākt reizes gadā, tātad reizi divos mēnešos. „Slimnīcā esam spiesti neturēt diabētisko pēdu pacientus, kad pacients ir ārā, tas jau ir viņa ziņā, vai viņš ir spējīgs sadziedētās čūlas kopt," atzīst N. Fokina. Kā trešo būtisko apstākli, kas atšķir Somijas un Latvijas diabēta slimnieku aprūpi, daktere min diabēta kabinetu nodrošinājumu, kur pacientiem iespējams saņemt pat ortopēdiskos apavus. „No otras puses," uzsver N. Fokina, „varbūt aprīkojums nav tik svarīgs, kā tas, ka pacients vispār var tikt pie speciālista - pie pēdas speciālista, pie brūču māsas, pie endokrinologa adekvātā laika posmā, nevis pēc diviem mēnešiem, kad jau ir par vēlu."

Kas būtu darāms?

Diabēta aprūpes speciālistes secina: „Zināšanas, prāti un spējas cilvēkiem Latvijā ir, un mēs neatpaliekam no kolēģiem cituviet, ir tikai viena problēma - finansējums." Neskatoties uz to, ka pilnvērtīgai diabēta slimnieku aprūpei ļoti nepieciešams valsts atbalsts, ir lietas, ko iespējams mainīt bez liela finansiāla ieguldījuma. „Domāju, ka pie mums Latvijā būtu nepieciešams izglītot ģimenes ārstus, jo pacienti ar savām čūlām pie endokrinologa nenāk, viņi iet pie ģimenes ārsta, jo bez nosūtījuma nekur tāpat nevar tikt. Ir svarīgi izglītot ģimenes ārstus, lai viņi zinātu, kur pacientus sūtīt," pārliecināta daktere Fokina. Situāciju reģionālajās slimnīcās raksturo arī L. Rancāne: „Ja pacientam pašam draugu lokā ir kāds zinātājs, kurš saka, ka vajadzētu aiziet pie endokrinologa, tad gan cilvēks nāk arī bez ģimenes ārsta ieteikuma."

Otra iespēja, kā atbalstīt diabēta slimnieku ārstēšanu, ir līdzdalība projektos. Pateicoties Centrālās Baltijas jūras reģiona INTERREG IV A 2007-2013 programmas projektam „eMedic - telemedicīnas un diabēta ārstniecības attīstība", Stradiņa slimnīcas, Vidzemes un Jēkabpils reģionālo slimnīcu pacientiem būs iespēja attālināti saņemt apmācību un konsultācijas. R. Gaišuta gan piebilst: „Protams, tie būs pacienti, kuri prot rīkoties ar internetu. Tas ir liels solis uz priekšu, bet kas būs tālāk? Tas jau jārisina citā līmenī."