Vīriešiem
Operācija tiek veikta intubācijas (vispārējā) anestēzijā. Operācija tiek veikta ar griezienu no simfīzes (kaunuma kaula) līdz nabai, kad tiek evakuēts urīnpūslis, tālāk tiek izveidots urīna rezervuārs caur kuru notiek urīna derivācija.
Inkontinenta derivācija (urīna izdalīšanās pašplūsmā no rezervuāra). Tiek paņemts neliels posms tievās zarnas, kuras viens gals tiek savienots kopā ar urīnvadiem, otrs tiek izvadīts uz ādas, ko sauc par stomu (urostoma). Šāds izvades veids tiek saukts par ileal conduit derivātu, kas nodrošina urīna plūsmu no nierēm uz urīna rezervuāru. Pēc šīs operācijas neliels maiss tiek piestiprināts pie vēdera priekšējās sienas, kur urīns pašplūsmā periodiski ieplūst. Šis maiss periodiski ir jāiztukšo.
Kontitnetna derivācija (kontrolēta urīna izdalīšana no rezervuāra). Šīs pieejas pamatā urologs izveido jaunu urīnpūsli (neobladder) no zarnas. Ureteri tiek savienoti ar jaunizveidoto urīnpūsli. Atšķirībā no inkontinentas derivācijas neobladder tiek savienots ar urīna izvadkanālu, kas ļauj pacientam pašam veikt urināciju. Vairāku mēnešu laikā vairums pacientu atgūst spēju normāli veikt mikciju dienas laikā, kaut gan vairumam pacientu saglabājas neliela urīna nesaturēšana naktīs.
Sievietēm
Parauretrālie dziedzeri (vai Skene dziedzeri) atrodas sievietes urīnizvadkanāla sieniņas distālajā daļā un seksuālās aktivitātes laikā izdala gļotas. Katram dziedzerim ir parauretrāls (Skene) kanāls, ja tās tiek aizsprostots, izraisot sekrēta krāšanos. Rezultātā veidojas veidojums, ko sauc par parauretrālu cistu.
Periuretrālas cistas var būt konstatētas uzreiz pēc dzimšanas – to sastopamība ir 1 no 2000 jaundzimušajiem līdz 1 no 7000 jaundzimušajiem. Pieaugušām sievietēm maza izmēra parauretrālas cistas var neizraisīt nekādus simptomus, taču kļūstot lielākas, var rādīt sūdzības par svešķermeņa sajūtu maksts priekšējā sienā pie urīnizvadkanāla, biežu un sāpīgu urināciju, sāpes dzimumakta laikā; inficētas cistas var būt iemesls recidivējošām urīnceļu infekcijām.
Lielas cistas, kuras atrodas tuvu urīņizvadkanālam un saspiež to, var ietekmēt urīna strūklu urinējot līdz pat nepilnīgai urīna evakuācijai no urīnpūšļa (urīna retencei).
Diagnozi uzstāda ārsts pie apskates, izmeklējot pacienti uz ginekoloģiska krēsla. Iespējama papildus izmeklējumu un analīžu nozīmēšana diagnozes precizēšanai – urīna vai maksts floras laboratoriski izmeklējumi, starpenes un maksts ultraskaņas izmeklējums, mazā iegurņa un starpenes magnētiska rezonanse. Vajadzību pēc papildus izmeklējumiem nosaka ārsts speciālists konsultācijas laikā.
Parauretrālo cistu ārstēšana ir atkarīga no cistas lieluma, ietekmi uz urināciju; kā arī pacientes sūdzībām un ietekmi uz dzīves kvalitāti. Asimptomātiskai, mazai un neinficētai periuretrālai cistai bieži aktīva ārstēšana nav nepieciešama – ārsts var izvelēties to novērot. Inficētas cistas ārstē gan konservatīvi (antibiotikas), gan ķirurģiski (cistas izgriešana vai rezekcija)
Ķirurģiskā parauretrālās cistas rezekcija tiek veikta stacionārā, anestēzijā. Anestēzijas veidu izvēlās ārsts anesteziologs konsultācijas laikā, visbiežāk tā ir spināla anestēzija. Operācijas laikā ārsts urologs iegriež maksts priekšējo sienas gļotādu un atdala cistu no veseliem audiem, operācijas brūci slēdz ar vairākām šuvēm. Materiālu nosūta uz histoloģisku pārbaudi. Operācijas ilgums apmēram 1-1,5 stunda.
Pēc operācijas urīnpūslī paliek ilgkateters, kurš nodrošina urīna evakuāciju no urīnpūšļa kamēr paciente atgūsies no narkozes. Parasti katetru evakuē 1.pēcoperācijas dienā, patstāvīga urinācija atjaunojas uzreiz – tai sākumā bar būt raksturīga kairinājuma sajūta. Asins smērēšanas no operācijas brūcītes var saglabāties līdz nedēļai. Mēnesi no operācijas laika pacientei rekomendē saudzējošu režīmu; urologa konsultāciju ar apskati tālākas taktikas precizēšanai – 1-2 mēnesi no operācijas brīža.