Jaunumi

2012. gada Paula Stradiņa balvas laureāts - profesors Valdis Pīrāgs
Šā gada 17.janvārī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notika 2012.gada Paula Stradiņa balvas laureāta paziņošana. Balvas laureāts šogad ir Stradiņa slimnīcas Internās medicīnas klīnikas un Endokrinoloģijas centra vadītājs profesors Valdis Pīrāgs. Apsveicam!

Pauls Stradiņš

• ALIIS INSERVIENDO CONSUMOR (Dodot gaismu, sadegu).

• Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla.

• Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts.

• Mīlestība ir augstākā medicīna.

• Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs.

Šīs piecas devīzes jeb atziņas atradās latviešu ārsta - ķirurga, onkologa, medicīnas vēsturnieka, veselības aprūpes un zinātnes dzīves vadītāja, sabiedriskā darbinieka un diža gara cilvēka Paula Stradiņa nerimtīgās darbošanās pamatā, kas bija veltīta Latvijas tautai.

Mūsdienās profesors Pauls Stradiņš tiek uzskatīts par visizcilāko latviešu mediķi, bet viņa vārds simbolizē ārsta sūtības un būtības ētisku vispārinājumu.

 

Bērnība, skolas gadi

Pauls Stradiņš dzimis 1896. gada 17. janvārī Viesītē (agrākā Eķengrāvē, Āžu miestā) amatnieka ģimenē.

Viņš mācījās vietējās pagastskolās, Jēkabpils tirdzniecības skolā, Dubultu privātģimnāzijā, 1914. gadā ar zelta medaļu absolvēja Rīgas Aleksandra ģimnāziju.

Studijas

No 1914. gada līdz 1919. gadam Pauls Stradiņš studēja Kara medicīnas akadēmijā Petrogradā, ko beidza ar izcilību, bet pēc tam pilnveidoja zināšanas akadēmijas Hospitālās ķirurģijas klīnikā profesora Sergeja Fjodorova (1869-1936) vadībā un aizstāvēja disertāciju.

Atgriezies Latvijā, no 1924. gada viņš strādāja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes ķirurģijas klīnikā profesora Jēkaba Alkšņa (1870-1957) vadībā, 1925. un 1926. gadā kā Rokfellera fonda stipendiāts papildināja zināšanas ASV un Anglijā, pēc tam aizstāvēja otru disertāciju.

Dr. med. disertācijas

• Поражения периферических нервов и их лечение. Петроград, 1923.
• Par tā saucamās gangraena spontanea etioloģiju, klīniku un terapiju. Rīga, 1927.

Augstskola

Par LU Vispārējās ķirurģijas katedras vadītāju Pauls Stradiņš tika ievēlēts 1928. gadā, par profesoru - 1933. gadā. 1944. gadā viņš pārgāja darbā uz Fakultātes ķirurģijas katedru, kuru turpināja vadīt arī pēc 1950. gada, kad Medicīnas fakultāte tika reorganizēta par Rīgas Medicīnas institūtu.

No 1944. gada līdz 1946. gadam Pauls Stradiņš bija Medicīnas fakultātes dekāns, īpaši sekmējot tās darbības atjaunošanu grūtajos pēckara apstākļos.

Klīnika

Paula Stradiņa vadītā klīnika atradās Rīgas pilsētas 2. (vēlāk - Republikas klīniskajā) slimnīcā. Viņš sekmēja gan klīnikas, gan arī slimnīcas izaugsmi, it īpaši laikā, kad bija tās medicīniskais direktors (1931-1941) un galvenais ārsts (1944-1947).

Pēc Paula Stradiņa iniciatīvas 1939. gadā sāka būvēt sešstāvu korpusu jeb, t. s., veco jauno māju, kuru sakarā ar pēckara grūtībām pabeidza tikai 1957. gadā.

Klīnikā profesors ieviesa sava laika modernākās diagnostikas un ārstniecības metodes, pilnveidoja operatīvo tehniku, sekmēja tolaik jaunus virzienus (onkoloģija, asinspārliešana, sirds un asinsvadu ķirurģija, plaušu ķirurģija, anestezioloģija un reanimatoloģija, ķīmijterapija u.c.).

Citi darbi un pienākumi

Profesors 1939. gadā nodibināja Latvijā pirmo Vēža slimnīcu, tajā pašā gadā - tag. Rīgas 2. medicīnas skolu, 1941. gadā - Republikas asinspārliešanas staciju.

Pēc kara, 1946. gadā, viņš izveidoja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūtu, bija tā direktors līdz 1951. gadam, turpmāk - Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta Onkoloģijas sektora vadītājs.

Medicīnas zinātnes un praktiskās ārstniecības virzību profesors īpaši sekmēja, 1941. gadā un no 1944. gada līdz 1948. gadam ieņemot Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskās padomes priekšsēdētāja posteni. No 1945. gada līdz 1949. gadam viņš bija republikas galvenais ķirurgs, pēc tam - galvenais onkologs.

Strādājot nemitīgā pārslodzē, ieņēma un pildīja arī daudzus citus amatus un pienākumus, kurus visus nemaz nav iespējams uzskaitīt.

Profesora dibinātās un vadītās biedrības

• Vēža apkarošanas biedrība, 1934-1937.
• Veselības veicināšanas biedrība, 1937-1940.
• Latvijas PSR Ārstu biedrība, 1945-1946.
• Latvijas Ķirurgu zinātniskā biedrība, 1946-1952.
• Latvijas Medicīnas vēsturnieku zinātniskā biedrība, 1953.
• Latvijas Onkologu zinātniskā biedrība, 1954-1958.

Muzejs

Visskaistāko pieminekli profesors pats sev uzcēla savas dzīves laikā - tas ir Medicīnas vēstures muzejs. Nežēlojot enerģiju, laiku un personiskos līdzekļus, viņš savāca unikālu kolekciju, uz kuras pamata muzejs tika izveidots 1944. gadā, bet patstāvīgas valsts iestādes statusu ieguva 1957. gadā. Pēc pārvākšanās no slimnīcas uz namu pilsētas centrā Antonijas ielā 1, muzeja atklāšana notika 1961. gadā.

Padomju laikā tas bija lielākais un vadošais medicīnas muzejs PSRS, mūsdienās - viens no trim ievērojamākajiem sava profila muzejiem pasaulē.

Pētījumu pamatvirzieni

Pauls Stradiņš ir klīniskās onkoloģijas pamatlicējs Latvijā. Viņa pētījumi veltīti vēža agrīnās diagnostikas un onkoloģiskās palīdzības organizācijas jautājumiem.

Ķirurģijā viņš pievērsās perifēro nervu bojājumu diagnostikai un ārstēšanai kā arī citiem jautājumiem. Profesors veicis pētījumus arī traumatoloģijā, uroloģijā, asinspārliešanā, dietoloģijā, farmakoloģijā, fizikālterapijā, kūrortoloģijā, iedzīvotāju veselības aprūpē, ārstniecības iestāžu celtniecībā u.c.

Īpaši mīļi viņam bija pētījumi Baltijas medicīnas vēsturē, kuriem intensīvāk pievērsās mūža nogalē, tomēr iecerēto monogrāfiju sarakstīt nepaguva.

Priekšstatu par profesora pētījumiem palīdz veidot apjomīga trīssējumu darbu izlase, kas izdota pēc viņa nāves.

• Страдынь П. И. Избранные труды. Рига, т. 1-3, 1963-1965

Skola

Pauls Stradiņš bija izcils pedagogs, kurš visu labāko, ko zināja un ko bija apguvis, atdeva saviem skolniekiem, kuri kuplā skaitā allaž pulcējās ap viņu. Viņu pirmā paaudze kara beigās emigrēja, tāpēc zinātnisko skolu nācās veidot no jauna.

Paula Stradiņa darbu tieši turpināja un pēc viņa nāves katedras un klīnikas vadību pārņēma profesori Ēvalds Ezerietis un Vladimirs Utkins (1932-1994), tagad šo darbu turpina profesors Jānis Gardovskis, kurš jau uzlūkojams par Paula Stradiņa zinātnisko mazdēlu.

Profesora Paula Stradiņa vadībā viņa klīnikā, kā arī Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā vēl izauga profesori Velta Bramberga, Jevgēnijs Linārs, Veronika Rozenbaha, Jānis Slaidiņš (1916-2000), docenti Ojārs Uldis Aleksis, Izidors Sjakste, Eduards Smiltens (1918-1992) un daudzi citi.

Ar lepnumu mūsdienās daudzi vecākās paaudzes ārsti, it īpaši ķirurgi, mēdz uzsvērt, ka viņi mācījušies tieši pie profesora Paula Stradiņa, tātad guvuši krietnu un teicamu skolu.

Vajāšana un pazemojumi

Par saviem principiālajiem uzskatiem un darbošanos tautas labā Paulam Stradiņam nācies vairākkārt ciest.

Vācu okupācijas laikā profesors 1941. gadā tika atbrīvots no Rīgas pilsētas 2. slimnīcas medicīniskā direktora un 1942. gadā - no Vēža slimnīcas zinātniskā vadītāja pienākumiem.

Pēckara laikā pret profesoru tika vērstas vairākas apmelojošas kampaņas, savu apogeju sasniedzot 1949. gada oktobrī. Viņš gan netika tieši represēts, taču bija spiests atteikties no daudziem pienākumiem, piekāpjoties iebraucēju - karjeristu un demagogu - priekšā.

Pagodinājumi dzīves laikā

• Latvijas Kultūras fonda prēmija, 1928.
• Internacionālās Ārstu kvalifikācijas celšanas akadēmijas īstenais loceklis, 1938.
• Atzinības krusta 3. šķira, 1939.
• Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, 1945.
• PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, 1945.
• Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, 1946.
• Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts, 1955.
• Latvijas Ķirurgu zinātniskās biedrības godabiedrs un goda priekšsēdētājs, 1955.
• Darba sarkanā karoga ordenis, 1956.
• Pirogova ķirurgu biedrības godabiedrs, 1957.

Mūža noslēgums

Strādājot nemitīgā pārslodzē, profesors pāragri mira 1958. gada 14. augustā Rīgā. Viņa pēdējo atdusas vietu Meža kapos rotā igauņu tēlnieka Antona Starkopfa skulptūra "Gals ir klusums".

Profesora vārdā nosauktas iestādes

• Paula Stradiņa Republikas klīniskā slimnīca (tag. Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca), 1958.
• Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, 1958.
• Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skola, 1989.

Pieminekļi

• Rīgā, Pilsoņu ielā 13, slimnīcas dārzā. Atklāts 1963. gada 11. jūlijā. Tēlniece Aleksandra Briede.
• Viesītē, skvērā pie vidusskolas. Atklāts 1987. gada 1. novembrī. Tēlnieks Kārlis Jansons, arhitekts Edvīns Vecumnieks.

Piemiņas plāksnes

• Viesītē, skvērā pie nama Raiņa ielā 6, piemiņas akmens dzimtās mājas vietā, 1978.
• Rīgā, pie nama Ventspils ielā 19, kurā profesors dzīvojis, 1981.
• Jūrmalā, pie vasarnīcas Meža prospektā 50, kurā profesors atpūties, 1986.
• Viesītē, pie nama Rīgas ielā 14, kurā profesors dzīvojis bērnībā, 1986.

Profesora vārdā nosauktās ielas

• Paula Stradiņa iela Ventspilī, 1958.
• Paula Stradiņa iela Jūrmalā, 1986.
• Paula Stradiņa iela Viesītē, 1987.