No pirmsākumiem līdz mūsdienām
Latvijas lielākā un nozīmīgākā ārstniecības iestāde savu nosaukumu mainījusi astoņas reizes: dibinot 1910. gadā - Rīgas pilsētas 2. slimnīca, padomju laikā 1940. un 1941. gadā - Valsts klīniskā slimnīca, vācu laikā līdz 1944. gadam, atkal Rīgas pilsētas 2. slimnīca, no 1944. līdz 1948. gadam - vēlreiz Valsts klīniskā slimnīca, tad - Republikas klīniskā slimnīca, no 1958. gada - Paula Stradiņa Republikas klīniskā slimnīca, no 1993. gada - Paula Stradiņa Valsts klīniskā slimnīca, no 1995. gada - Latvijas Medicīnas akadēmijas Paula Stradiņa Klīniskā slimnīca, bet kopš 1958. gada tagadējā nosaukumā - Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Tautas valodā ieviesies un ikdienā ierastāks nosaukums ir Stradiņa slimnīca jeb pavisam vienkārši un vienā vārdā - Stradiņi.
Avotpētniecība galvenokārt saistīta ar arhīvos uzkrāto dokumentu apguvi, kam līdzstatīta statistikas u.c. datu publikācija, kas ir pietiekami plaša gan Krievijas impērijas, gan arī starpkaru Latvijas Republikas laikā, toties kļūst nedroša Latvijas PSR oficiālajā izvērtējumā. Zinātniskajā un populārajā presē par slimnīcu ir rakstīts visai daudz, taču paliekošāka vērtība piemīt Rūdolfa Feldmaņa pārskatam par slimnīcas 50 gadiem. Izmantoti arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā uzkrātie dokumenti un rokraksti. Tas kopumā ļauj konstatēt svarīgākās hronoloģiskās aprises, bet nedod medicīniskās darbības pilnvērtīgu pārskatu.
Slimnīcas celtniecību
noteica vismaz divi apsvērumi. Pirmkārt, ar vienu pilsētas pašvaldības pakļautībā esošu slimnīcu 20. gadsimta sākumā vairs nepietika, jo Rīgas iedzīvotāju skaits no 282 tūkst. 1897. gadā bija pieaudzis līdz 520 tūkst. 1914. gadā. Otrkārt, pašvaldības slimnīcu bija nepieciešams izvietot Pārdaugavā (Jelgavas priekšpilsētā), kas ar Rīgas centru, Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētām bija maz saistīta. Izvēlē dominēja arī citi motīvi, piemēram, nepieciešamība pēc klīniskās bāzes, kas atbilstu Eiropas modernās medicīnas līmenim. Rīgas pilsētas pašvaldība varēja to atļauties.
Pirmoreiz pilsētas dome par otras slimnīcas dibināšanu (pirmā kopš 1803. gada atradās Bruņinieku ielā 5) izteicās 1898. gadā, bet 1902. gadā jau tika apspriests konkrēts projekts un gadu vēlāk - sastādīta tāme par 1,14 milj. rubļu. Viens no celtniecības iniciatoriem bija pilsētas domnieks, Rīgas pilsētas 1. slimnīcas ķirurģiskās nodaļas virsārsts Ādolfs fon Bergmanis (1855-1922), kas līdz tam bija uzbūvējis vairākus korpusus savā slimnīcā un izcēlās ar augstu prasīgumu. Tomēr līdzekļu pagaidām nepietika, un projekta realizācija ieilga līdz 1908. gada 12. maijam, kad dome pieņēma lēmumu par celtniecību. Tā bija paredzēta divos posmos: vispirms ķirurģiskā un terapeitiskā nodaļa ar 132 vietām, pēc tam - slimnīcas paplašināšana līdz 700 vietām.
Būvniecībai par piemērotāko izraudzījās agrāko Nometņu laukumu starp Ventspils, Pilsoņu, Liepājas un Grāvjumuižas ielu (resp. dzelzceļu). Projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings (1840-1917), tā realizāciju veica būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs. Arhitektūras akadēmiķis R. Šmēlings bija izcils speciālists, pēc viņa projektiem Rīgā uzceltas 13, t.s., sarkano ķieģeļu skolas, Āgenskalna tirgus paviljons, ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā, sūkņu stacija pie anatomikuma u.c., arī Džeimsa Armitsteda Bērnu slimnīca un vairāki 1. slimnīcas korpusi. Līdz 1910. gadam maksimāli ātri tika uzbūvēta slimnīcas ambulance (vēlāk - pārvaldes ēkas daļa), ķirurģiskās un terapeitiskās nodaļas paviljoni, divas vienstāva ēkas infekcijas slimību nodaļai, darbinieku dzīvojamā ēka kopā ar aptieku, sarga māja un leduspagrabs. Slimnīca bija savam laikam moderni plānota: ar elektrību, ūdensvadu, centrālapkuri (daļēji), liftiem. Vienlaikus veidoja apstādījumus, piemēram, liepu aleju galvenajā ejā.
Slimnīcas būvniecības laikā, 1910. gadā izvirzījās jautājums par Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātes pārvietošanu uz Rīgu. Motivācija cita starpā tika saistīta ar to, ka Tērbatā, mazā pilsētiņā, trūkst nepieciešamā materiāla studentu klīniskai apmācībai, kāds būtu rodams Rīgā, pilsētā ar modernām un lielām klīnikām. Bez 2. slimnīcas tika minēta arī Dž. Armitsteda Bērnu slimnīca, 1. slimnīca, Sarkankalna psihiatriskā slimnīca u.c. Taču pilsētas dome konkrētu lēmumu nepieņēma, jo Krievijas impērijas valdībai bija cits, ar Rīgu nesaistīts variants. Līdz universitātes klīnikas godam nācās pagaidīt vēl pārdesmit gadu.
Jaunbūvi 1910. gada 6. februārī aplūkoja Vidzemes gubernators un augstākā administratīvā komisija simt cilvēku sastāvā un atzina to par labi uzceltu. Sekoja slimnīcas atklāšana, resp., 10. februārī (v.st.) uz tās terapeitisko nodaļu pārvietoja 22 slimniekus no pārpildītās 1. slimnīcas, bet ķirurģiskajā nodaļā pirmie slimnieki tika uzņemti divas dienas vēlāk. Atklāšanas laikā slimnīcas ietilpība bija 69 vietas terapeitiskajā nodaļā un 63 - ķirurģiskajā nodaļā. Slimnīcas direkciju veidoja divi vecākie ārsti (terapeitiskās un ķirurģiskās nodaļas vadītāji) un administratīvais pārzinis. Šos posteņus pirmie ieņēma internists Teodors Švarcs (1864-1934), ķirurgs Pauls Klemms (1861-1921), kurš vairāk pazīstams kā bērnu ķirurģijas pamatlicējs Latvijā, kā arī saimnieciskais darbinieks Pauls Vulfiuss. Vēlāk bija divi direktori (līdz 1944. gadam) - administratīvais un medicīniskais.
1910. gadā bija šāds personāls: divi vecākie ārsti, administratīvais direktors, trīs asistenti, provizors, aptiekāra palīgs, grāmatvedis, kancelejists, četras uzraudzes, ekonoms, veļas pārzine, četri kalpotāji un 16 apteksnes. Ārstniecības maksa 2. klasē (divvietīga palāta) bija 1,50 rubļi, 3. klasē (kopīga palāta) - 0,75 rubļi dienā. Gada laikā tika ārstēti 1407 cilvēki (letalitāte - 8%), no kuriem paši maksāja 714, bet pārējo ārstēšanās izdevumus sedza Rīgas pilsētas pašvaldība, labdarības iestādes un organizācijas; pastāvēja dažas bezmaksas gultas. Slimnīcas ambulanci atklāja 1910. gada 26. februārī, līdz gada beigām to apmeklēja 1362 cilvēki, maksa par vizīti bija 30 kapeikas.
Tālākajā būvniecības gaitā 1911. gadā uzcēla direktora dzīvojamo māju, no 1912. līdz 1914. gadam - pārvaldes ēku (pārbūvējot ambulanci), ķirurģijas paviljonu, operāciju bloku, dezinfekcijas kameru, saimniecības ēku, izolatoru, prozektūru un darbinieku dzīvojamo ēku. Vēl sāka celt trīs divstāvu mūra paviljonus un četras koka barakas infekcijas slimību nodaļai (atklāja 1915. gada 30. jūlijā). Šai laikā, 1914. gada 11. maijā, atklāja Pastēra staciju, kā arī patologanatomisko nodaļu (institūtu). Pastēra stacijā 1914. gadā pret trakumsērgu tika potēti 170 cilvēki, maksa par ārstniecības kursu rīdziniekiem bija 10 rubļu, bet pārējiem - 20 rubļu. Patoloģijas institūtā tika veiktas 94 sekcijas un 35 tiesu medicīnas ekspertīzes, darbojās arī seroloģijas un histoloģijas laboratorija. Slimnīcas uzturēšanas izdevumi 1914. gadā bija 105,6 tūkst. rubļu.
Par 1915. gadu ir šāds datu apkopojums: slimnīcā strādāja četri vecākie ārsti, administratīvais direktors, viens jaunākais ārsts, četri asistenti, divi konsultanti, rentgenologs, prozektors, provizors, četras uzraudzes, 19 apteksnes u.c. Vietu skaits bija pieaudzis līdz 400, ārstējās 2,1 tūkst. cilvēku, letalitāte - 19,3% (sakarā ar karu un epidēmijām), ambulanci apmeklēja 2,8 tūkst. pacientu. Uzcelta garāža un iegādāts sanitārais automobilis. Pastēra stacijā potēti 287 cilvēki, prozektūrā veiktas 326 sekcijas, seroloģijas laboratorijā Vasermaņa reakcija noteikta 873 cilvēkiem, bakterioloģijas laboratorijā veikti 814 izmeklējumi, histoloģijas laboratorijā caurlūkoti 185 audzēju preparāti.
Slimnīcas ietilpība Pirmā pasaules kara laikā pieauga līdz 900 vietām, galvenokārt gādājot par pacientiem ar infekcijas slimībām. Slimnīcu savām vajadzībām izmantoja Krievijas Sarkanā Krusta lazarete, ko 1917. gada sākumā evakuēja uz Petrogradu.
Interesanti piebilst, ka, pēc nepārbaudītām ziņām, Pirmā pasaules kara laikā slimnīcu esot apmeklējis pēdējais Krievijas imperators Nikolajs II. Viņš esot bijis ļoti sajūsmināts par slimnīcu, īpaši par virtuvi, un gribējis izdalīt ordeņus, taču nevarējis atrast neviena krievu tautības darbinieka.
Pēc tam, kad 1917. gada augustā Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu, slimnīcu izmantoja vairs ne civiliedzīvotāju, bet tikai karavīru ārstēšanai. 1918. gada 1. janvārī tā tika slēgta, bet inventārs izvazāts.
Atkal uz neilgu laiku slimnīcas darbība tika atjaunota padomju varas laikā. To atvēra 1919. gada 24. janvārī ar 887 vietām, bet slimnieku skaits sakarā ar epidēmijām sasniedza 1300 un pat vairāk. Slimnīcas darbība norisa sliktos apstākļos ar medikamentu, pārtikas, veļas lielu trūkumu, tajā strādāja 800 darbinieku, no tiem 40 ārsti. Direktors bija Oskars Voits (1866-1959), vēlāk viens no Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dibinātājiem, diplomāts. 1919. gada 3. martā slimnīcā atklāja Rīgas pilsētas 2. bezmaksas ambulanci. Landesvēriešiem ieņemot Rīgu, 1919. gada 22. maijā slimnīcas sētā tika nošauti 40 slimnieki.
Līdzekļu un aizvesto iekārtu trūkuma dēļ 1919. gada beigās Rīgas pašvaldība slimnīcu slēdza, turklāt pilsētas iedzīvotāju skaits no 520 tūkst. 1914. gadā bija samazinājies līdz 185 tūkst. 1920. gadā. Tomēr savam laikam moderni celtā ārstniecības iestāde nevarēja palikt tukša. Jau 1920. gada 18. oktobrī sākās pārrunas starp jaunizveidotās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti un Rīgas pilsētas valdi par slimnīcas pārņemšanu fakultātes vajadzībām. Pirmais līgumprojekts tika sagatavots jau 1921. gadā, taču galvenokārt līdzekļu trūkuma dēļ tā noslēgšana tika kavēta un aizstāta ar gadiem ieilgušu saraksti starp dažādām instancēm. Tā tas turpinājās līdz pat 1926. gada 23. decembrim, kad tika panākta galīgā vienošanās par slimnīcas nodošanu fakultātei un noslēgts līgums uz 25 gadiem, kā arī uzsākti nepieciešamie remontdarbi.
Pēc rekonstrukcijas slimnīca 1928. gada 16. aprīlī tika nodota Medicīnas fakultātei kā tās klīniskā pamatbāze. Slimnīcas administratīvo direktoru iecēla Rīgas pilsētas valde, bet medicīnisko direktoru ievēlēja Medicīnas fakultātes padome, ieņēmumi par ārstniecisko darbību nonāca pilsētas rīcībā. Par medicīnisko direktoru kļuva neirologs profesors Edvarts Kalniņš (1869-1949), kas acīmredzami netika ar uzticēto pienākumu galā un bieži nonāca konfliktsituācijās ar administratīvo direktoru, līdz fakultāte 1930. gada 7. septembrī lūdza viņu atteikties no amata. Par slimnīcas medicīnisko direktoru tika izraudzīts profesors Jēkabs Alksnis (1870-1957), taču viņš bija kļuvis par Medicīnas fakultātes dekānu, tāpēc 1931. gada 1. jūlijā par medicīnisko direktoru apstiprināja ķirurgu profesoru Paulu Stradiņu. 1928. gadā slimnīcā bija 354 vietas, ārstējās 1216 slimnieki, letalitāte - 4,8%. |
Reorganizācijas gaitā uz 2. slimnīcu (galvenokārt no 1. slimnīcas) pārvietoja lielāko daļu klīnisko katedru. Tās bija:
Fakultātes ķirurģijas katedra - vadītājs profesors J. Alksnis;
Fakultātes terapijas katedra - vadītājs profesors Mārtiņš Zīle (1863-1945);
Ķirurģijas propedeitikas katedra - vadītājs profesors P. Stradiņš;
Iekšķīgo slimību propedeitikas katedra - vadītājs profesors Vasilijs Kļimenko (1868-1941);
Hospitālās terapijas katedra - vadītājs profesors Jānis Miķelsons (1888-1952);
Dzemdniecības un ginekoloģijas katedra - vadītājs profesors Ernests Putniņš (1867-1962);
Nervu slimību katedra - vadītājs profesors E. Kalniņš,
kā arī Patoloģiskās anatomijas katedra - vadītājs profesors Romans Adelheims (1881-1938).
1928. gadā slimnīcā tika atvērts Rentgenoloģijas institūts (vēlāk - katedra), ko vadīja profesors Eižens Vēbers (1875-1947), pēc tam vēl 1939. gadā Mikrobioloģijas katedra - vadītājs profesors Egons Dārziņš (1894-1966). Slimnīcā izbūvēja auditorijas studentu lekcijām. Vēl 1935. gadā P. Stradiņš atvēra pirmo onkoloģisko nodaļu Latvijā, 1939. gada 1. novembrī atklāja žēlsirdīgo māsu skolu (tagad - Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skola), bet 1941. gada 18. martā tika atvērta Asinspārliešanas stacija.
Pēc 1938. gada
oficiālās statistikas redzams, ka slimnīcā (ķirurģiskās, iekšķīgo slimību, dzemdniecības un ginekoloģiskās, nervu un gara slimību nodaļās) bija 630 vietu, ārstniecības maksa - 1,4 līdz 5 lati dienā, gada laikā ārstējās 10,2 tūkst. slimnieku, letalitāte 5,5%.
Par slimnīcas prestižu liecina tas, ka 1933. gada vasarā tajā ārstējās un tika operēts prezidents Kārlis Ulmanis.
30. gados, kad valsts jau bija kļuvusi pietiekami turīga, radās jaunas problēmas. Rīgas pilsētas Veselības valde, kuras pārziņā slimnīca atradās, nopietni iebilda pret laucinieku ārstēšanu tajā. Tas sašaurināja fakultātei nepieciešamo slimnieku kontingentu un radīja arī finansiālas problēmas. Turklāt Veselības valde priekšroku kā pieejamākai deva 1. slimnīcai, tālab pat fakultāte ar balsu vairākumu 1936. gada 19. martā pieņēma lēmumu par atgriešanos 1. slimnīcā. Tomēr izrādījās, ka arī 1. slimnīcā fakultātes klīniku ievietošanai nepieciešamas dārgas jaunbūves mazā teritorijā, kuras izdevīgāk celt 2. slimnīcā.
Jau 1935. gada projekts Rīgas pilsētas 2. slimnīcu paredzēja ievērojami paplašināt, bet konkrētākas aprises šī iecere guva 1939. gadā, kad tika projektēta četru modernu sešstāvu korpusu būvniecība, turklāt dzemdību klīnikas korpuss bija jāuzceļ līdz 1941. gadam, ķirurģijas klīnika - līdz 1943. gadam, infekcijas slimību klīnika - 1944. gadā, iekšķīgo slimību un bērnu klīnika - laikā no 1945. līdz 1948. gadam.
No šī projekta tika realizēta tikai pirmā, t.i., dzemdību korpusa būve, kas bija neatliekami risināms jautājums, jo dzemdības mājās bija izzudušas, turklāt valsts garantēja bezmaksas dzemdībpalīdzību visām iedzīvotājām. Šo korpusu sāka celt 1939. gadā pēc arhitekta Nikolaja Bodes projekta. 1941. gadā celtnieki bija tikuši līdz jumtam, taču tālāko pārtrauca karš.
Ēkā bija paredzēts šāds izkārtojums pa stāviem:
1) septiskā ginekoloģija,
2) konservatīvā ginekoloģija un fizikālā terapija,
3) operatīvā ginekoloģija un operāciju telpas,
4) un 5) dzemdību un zīdaiņu telpas,
6) grūtnieču un dzemdētāju telpas, daļēji arī darbinieku dzīvokļi.
Bija paredzētas 198 vietas un 76 - rezervē. Vienas vietas platība palātā 7,7-9,7 m2 jeb korpusā kopumā 24,8-31,4 m2, katrā telpā radio un telefons. Pēc kara šo korpusu pārprojektēja atbilstoši padomju standartiem, un tā celtniecība galīgi tika pabeigta tikai 1957. gadā, protams, ievērojami atkāpjoties no sākotnējās ieceres un sablīvējot slimniekus (vairāk nekā divtik - 460 vietas!). Trīs pārējie sešstāvu korpusi palika nerealizēti. |
Padomju varas laikā 1940. un 1941. gadā nozīmīgas pārmaiņas slimnīcā nenotika. Lai gan daļa personāla tika nomainīta, galvenā ārsta posteni saglabāja P. Stradiņš, kurš centās ievērot slimnīcas darbības tradīcijas. Vietu skaits bija 850, strādāja 738 darbinieki.
Ienākot vācu karaspēkam, slimnīcā tika izvietots kara hospitālis (virsārsti Verts un Kvāzings), bet daļa vietu tomēr tika atstāta civiliedzīvotāju ārstniecībai - dzemdību nodaļa, divas ķirurģiskās nodaļas un infekcijas slimību nodaļa koka barakās. Pēc P. Stradiņa īslaicīgā aresta un atkāpšanās no medicīniskā direktora amata 1941. gada jūlijā viņa vietā tika ievēlēts ķirurgs profesors Jānis Šulcs (1885-1979), bet 1943. gadā - ginekologs docents Jānis Āboliņš (1906-1994). Vairums universitātes katedru un klīniku tika pārvietotas uz citām slimnīcām. 1943. gadā oficiāli norādītā slimnīcas ietilpība bija 1560 vietas.
Vācu karaspēkam atkāpjoties, 1944. gadā bija paredzēta slimnīcas vērtīgākā inventāra izvešana, taču vietējie darbinieki to dažnedažādi kavēja. Vairums ārstu, baidoties no represijām, devās svešatnē. Pēc Valsts ārkārtējās komisijas par fašistu ļaundarībām 1945. gada 13. aprīļa slēdziena, slimnīcas materiālie zaudējumi bija 2,1 milj. rubļu (tālaika naudas izteiksmē). Protams, šis skaitlis kā pārspīlēts, neraisa uzticību: kopumā slimnīca bija cietusi maz, jo tās ēkas un pamatinventārs bija saglabāts.
Atbilstoši oficiālajiem padomju datiem, 1946. gadā slimnīcā bija 895 vietas un šāda profila nodaļas: terapija,
ķirurģija,
neiroloģija,
ginekoloģija,
dermatoveneroloģija,
infekcijas slimības,
dzemdniecība,
patologanatomija,
rentgenoloģija,
fizikālā terapija,
kā arī klīniskās diagnostikas, bakterioloģijas, seroloģijas laboratorija un aptieka.
Uz slimnīcas bāzes 1946. gadā darbu sāka Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūts, 1944. gadā - sanitārās aviācijas dienests, 1944. gadā - Medicīnas vēstures muzejs u.tml., bet universitātes katedru un klīniku pārstāvniecībā notika lielas pārmaiņas, jo ne visas atgriezās, toties to vietā tika izvietotas jaunas, piemēram, Ausu, kakla un deguna slimību, Acu slimību, Farmakoloģijas, Patoloģiskās fizioloģijas, Veselības aizsardzības organizācijas un medicīnas vēstures, Higiēnas, Operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedra u.tml. P. Stradiņa projekts paredzēja slimnīcas paplašināšanu teritorijā starp Liepājas ielu, dzelzceļu, Arsenālu un Mārupes ielu.
Bija iecerēts uzcelt 12 korpusus jeb kompleksus ar 48,7 tūkst. m2 kopplatību, turklāt norādīts, ka katras telpas augstums būs vismaz 4 m. Klīniskās bāzes projekta aprēķins tika izdarīts, paredzot, ka vienā kursā mācīsies 200 studenti. Tika plānoti šādi korpusi:
1) galvenā pārvalde un dažas teorētiskās katedras - 2,8 tūkst. m2;
2) anatomijas un histoloģijas korpuss - 3,6 tūkst. m2;
3) farmakoloģijas, higiēnas un mikrobioloģijas korpuss - 2,2 tūkst. m2;
4) patologanatomijas un tiesu medicīnas korpuss - 1,1 tūkst. m2;
5) hospitālās ķirurģijas, hospitālās terapijas, acu slimību, ausu, kakla un deguna slimību, ādas un venērisko slimību korpuss - 12,5 tūkst. m2;
6) bērnu slimību korpuss - 4 tūkst. m2;
7) infekciju slimību korpuss - 4 tūkst. m2;
8) neiroloģijas un psihiatrijas korpuss - 3,5 tūkst. m2;
9) zobārstniecības korpuss - 3,5 tūkst. m2;
10) medicīnas vēstures muzejs - 1,5 tūkst. m2;
11) studentu kopmītne - 7 tūkst. m2;
12) mācībspēku ēka un klubs - 3,4 tūkst. m2.
Vēl tika projektēts sporta laukums 4 ha platībā. Taču grandiozais projekts pēckara pieticīgajos apstākļos palika ieceres līmenī, izņemot studentu kopmītni, kura ar lielu vilcināšanos 1959. gadā tika uzbūvēta Mārupes ielā 17. Ar laiku gan medicīnas augstskolas klīnikas un teorētiskās bāzes tika izkaisītas pa visu pilsētu, daļēji uzceltas, vairāk koncentrējoties Dzirciema ielas rajonā. Tomēr iecere par vienotas un kompleksas medicīnas augstskolas bāzes izveidi palika nerealizēta un varbūt tiks īstenota tikai tālākā nākotnē. Tēlnieces Aleksandras Briedes veidoto pieminekli akadēmiķim Paulam Stradiņam viņa vārdā nosauktās slimnīcas dārzā atklāja 1963. gada 11. jūnijā.
60. gados
strauji veidojās specializētas nodaļas un centri, 1969. gadā slimnīcā jau bija 11 šādu centru. Sākās specializācija. Radās iespēja izmantot modernus diagnostikas aparātus un metodes (endoskopus, ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju, imunoloģiskās metodes) kā arī iedarbīgus medikamentus. 1991. gadā gultu skaits sasniedza 1520.
1977. gadā tika uzcelts kardioloģijas korpuss un darbu sāka Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūts (direktors profesors N. Andrejevs).
Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados darbā iesaistījās jaunas radošas personības, ar kuru palīdzību izdevās saglabāt vadošās pozīcijas Latvijas veselības aprūpē, attaisnot "tautas slimnīcas" vārdu. Gribētos nosaukt ķirurgu profesoru V. Utkinu, internistu docentu G. Brežinski, neiroķirurgu I. Puriņu, otorinolaringologu profesoru E. Gaudiņu, internistu profesoru I. Lazovski, kardioķirurgu profesoru J. Volkolakovu, anesteziologu un politiķi profesoru G. Andrejevu, kardiologu profesoru N. Andrejevu, rentgenologu profesoru J. Nemiro, transplantologu profesoru R. Rozentālu, asinsvadu ķirurģi profesori S. Thoru. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Pēdējā desmitgadē izaugusi jauna klīniku, centru un nodaļu vadītāju plejāde, kuriem jāuzņemas visa atbildība par slimnīcas labo slavu un likteni nākotnē.
Slimnīcā deviņdesmit gadu laikā ieviestas simtiem jaunu operāciju, izmeklēšanas metožu un medikamentu. Tas ļauj saglabāt vadošās pozīcijas Latvijā invazīvajā kardioloģijā, kardioķirurģijā, oftalmoloģijā, nefroloģijā, mazinvazīvajā ķirurģijā, neiroķirurģijā, dzirdes labošanas operācijās, reimatoloģijā, imunoloģijā u.c. medicīnas nozarēs. Daudzi pacienti visā Latvijā ar pamatotām cerībām raugās uz mūsu slimnīcu un tās ārstiem: palīdzēs!
Astoņdesmito gadu otrā puse saistīta ar M. Gorbačova perestroiku un tautas atmodas kustību. 1988. gadā izveidojās Latvijas tautas fronte un Latvijas ārstu biedrība. Daudzi slimnīcas ārsti piedalījās šajos notikumos. Pirmais LĀB prezidents Ivars Krastiņš vēl arvien ir mūsējais, pirmajā LĀB valdē tika ievēlēts Guntis Brežinskis, Jānis Lācītis, Aigars Migals, Arnis Ozols, Jānis Strods un profesors Ilmārs Lazovskis, viņš ir arī pirmais viceprezidents. Atjaunotās Ārstu biedrības dibināšanas doma radās tieši mūsu slimnīcā, iniciatīvas grupā aktīvi iekļāvās arī Ilze Hāznere. Kādā 1988. gada marta ārstu ceturtdienas konferencē, galvenokārt pateicoties profesora I. Lazovska stingrajai nostājai un drosmei, tika izjaukts komunistiskās partijas funkcionāru mēģinājums publiski nosodīt kustības "Helsinki - 86" dalībnieku, pazīstamo Rēzeknes ārstu Juri Vidiņu, vēlāk aktīvu politisku darbinieku un Saeimas deputātu. Šo sapulci tūlīt savos komentāros pieminēja radiostacija "Brīvā Eiropa". Slimnīcā bija uzdīguši pirmie brīvdomības asni. 1988. gada augustā Gaidas Lībietes vadībā radās Latvijas Tautas frontes iniciatīvas grupa, kurā kā pirmie iesaistījās E. Cunskis, A. Ozols, A. Migals, V. Raits, N. Skroderis, A. Eglīte, A. Punte, A. Lūkins, medicīnas māsas A. Munce un R. Volframa, medstatistiķe T. Brasliņa. 19. augustā 98 slimnīcas darbinieki sanāca kopā un nodibināja LTF atbalsta grupu. Nākamā gada sākumā Atbalsta grupā jau bija iesaistījušies 635 dalībnieki. 1988. gada novembra Lāčplēša dienas svinībās pēc profesora J. Volkolakova ierosmes aktu zālē pirmo reizi tika ienests sarkanbaltsarkanais karogs. Daudzi raudāja. Vēl pēc dažām dienām 18. novembra rītā karogs lepni plīvoja pie slimnīcas vārtiem. Laiki mainījās. LTF rindās stājās jauni un jauni slimnīcas darbinieki. 1991. gada janvāra barikāžu dienās slimnīcas ārstus un māsiņas varēja sastapt visos "karstajos punktos": Zaķusalā, Doma laukumā, telefoncentrālēs un citās vietās izveidotajos medpunktos. Brīvība tika atgūta, atjaunota Latvijas valsts, mainījās slimnīcas nosaukumi un īpašuma formas. 1999. gadā slimnīcas dzīvē notika radikālas pārmaiņas. Pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas 1999. gada 3. jūnijā ar LR Ministru Kabineta rīkojumu Nr.278 dibināta bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība "Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca". Šis lēmums tapa politiskā sasprindzinājumā un atspoguļoja to vilšanos, kas saistīta ar 1995. gada valdības lēmumu par slimnīcas nodošanu Latvijas Medicīnas akadēmijas valdījumā un pārvaldē. Pretēji cerētajam, pirmskara universitātes tipa slimnīca spontāni neatjaunojās. Augstskola gan atjaunoja slimnīcā klīnikas, tomēr to pilnvaras bija niecīgas. Nodibināja slimnīcas padomi, bet tā netika sasaukta, akadēmiskai videi tik nepieciešamā demokrātiskā pārvaldes forma slimnīcā neieviesās. Pretēji gaidītajam, LMA vadība nespēja nodrošināt investīciju piesaisti savām klīnikām, infrastruktūra turpināja nolietoties, materiāli tehniskais stāvoklis kļuva neapmierinošs, tāpēc jaunais slimnīcas statuss un attīstības modelis ātri guva atbalstu slimnīcas saimē un tika nodibināta Rīcības komiteja, kur iekļāvās A. Veinbergs, U. Kalniņš, V. Pīrāgs, I. Aksiks, A. Ērglis, šī raksta autors un citi ārsti. Par slimnīcas pamatmērķi kļuva ideja par slimnīcas kā nacionālas (valsts) nozīmes sekundārās un terciārās veselības aprūpes, medicīniskās izglītības un zinātnes vadošo centru Latvijā, atbilstoši Universitātes slimnīcas statusam. Tas ļautu nodrošināt trīs universitātes slimnīcas pamatfunkcijas - stacionāro un ambulatorisko ārstēšanu, līdzdiploma un pēcdiploma izglītību un zinātniskos pētījumus. Augstskolas uz līgumattiecību pamata iegūtu klīnisko bāzi, bet pacientiem kļūtu pieejamas visaugstākās medicīnas tehnoloģijas, kuras nonāktu augsti kvalificētu ārstu un mācībspēku rokās. Tika noteiktas problēmu risināšanas pamatnostādnes un principi.
1. Prioritātes: Primārās un sekundārās aprūpes integrācija
Attēlu diagnostika
Ambulatoriskā dienesta un maksas pakalpojumu veicināšana
Valsts mērogā terciārās aprūpes programmas (kardioloģija, transplantācija, torakālā ķirurģija, neiroķirurģija, Černobiļas avārijā cietušo aprūpe u.c.)
Infrastruktūras sakārtošana
Izmaksu samazināšana un ekonomija
2. Pilna profila universitātes slimnīca (atbilstoši LM un Rīgas sekundārās veselības aprūpes reformas stratēģiskām nostādnēm). 3. Ērtības studējošajiem.
Darbības un pārmaiņu principi: Tradīcijas
Funkcionalitāte (ērtība, sadarbība, pieejamība)
Ekonomiskums (racionāli, izsvērti, taupīgi)
Koncentrācija (apvienot, tuvināt, atvieglot)
Svarīgums (pacientu labā) Pirmajos divos jaunās akciju sabiedrības darbības gados jau notikušas svarīgas pārmaiņas: 1) attīstās slimnīcas pašpārvalde un iekšējā demokrātija, kolektīva iniciatīva, 2) izstrādāts slimnīcas sertifikācijas plāns un sākta tā īstenošana, 3) darbību sācis Pulmonoloģijas - alergoloģijas un Asinsvadu ķirurģijas centrs, 4) nodibināta slimnīcas Attīstības biedrība, 5) paveikts 20. neiroloģijas, 6. torakālās ķirurģijas un citu nodaļu kapitālais remonts, 6) modernizēta sterilizācijas nodaļa, 7) iekārtots moderns angiogrāfijas kabinets, 8) ar Latviešu ārstu un zobārstu asociācijas atbalstu atklāta moderna elektroniskā bibliotēka un informācijas centrs. Šo sarakstu varētu turpināt. Svarīgi uzdevumi veikti 2000. gadā: 1) sagatavošanās slimnīcas sertifikācijai, 2) 90 gadu jubilejas sagatavošana, 3) magnētiskās rezonanses iekārtas un gamma kameras, kā arī jaunu konvencionālās rentgendiagnostikas iekārtu nodošana ekspluatācijā, 4) ar to saistīta plaša radioloģijas nodaļas renovācija, 5) Kardioloģijas klīnikas rekonstrukcija, 6) Perinatālās aprūpes centra izveide, 7) sakaru sistēmas modernizācija, 8) iekļaušanās plašā Zviedrijas un Baltijas valstu telemedicīnas projektā Prof. Arnis Vīksna, Māris Pļaviņš/no grāmatas "Stradiņa slimnīca. Rakstu vainags deviņdesmitgadē.”, Rīga, 2000.gads. |
